PILOTI – FinWinter’10 (19.01.10 – 20.01.10)

Tātad pasākums brieda un nobrieda. Un gāja mums šādi…
Kā jau plānots devāmies ceļā trijatā – Gints, Henrijs un Es (Edgars). Lai pasākumam piešķirtu mērķi un saturu, tika nolemts meklēt geocachinga punktus ( Punktu būtība – kāds gudrinieks noslēpj vienu štruntu un citi, tikpat lieli gudrinieki, mēģina šo štruntu atrast). Jāpiebilst, ka no mūsu trijotnes neviens tā īsti nav ar šo lietu aizrāvies, bet pieņēmām, ka svešā vidē, tas varētu būt gana interesanti. Pirms pasākuma noritēja enerģiska gatavošanās – maršruts, ko ņemt ko neņemt, kā to un kā šito utml. Laikapstākļu zīlētāji solīja grādus robežās no -15 līdz -10, un jāpiebilst, ka šīs prognozes arī piepildījās… temperatūra arī dienas laikā noturējās ap -12. Bet ko tur daudz – pievēršamies lietas būtībai…
Tātad, otrdienas vakarā, vieglā steigā, bet diezgan operatīvi, nokļuvām RIX telpās. Un piedzīvojumi jau sākās tur – nebijām iedziļinājušies bagāžā neatļauto mantu sarakstos! Kā izrādījās, prīmusa gāzes balons ir potenciāli bīstama manta arī bagāžas nodalījumā, tādēļ drošībsargi parūpējās par mūsu pasākuma komforta līmeņa pazemināšanu. Bijām likuši cerības uz siltu tēju un putru Somijas mežos, bet nāksies vien iztikt ar sasalušām maizītēm. 
Raynair`s ir uzdevumu augstumos – laikā izlidojam un laikā esam otrā galā, proti, Tamperes lidostā. Lidostas telpās steidzam sapucēties nakts pārgājienam – lukturītis, bahilas un aiziet tumsā. Pirmais punkts meklējams turpat pie lidostas. Pamanām sniegā pēdas, ar kurām mums ir pa ceļam. Pāris soļi, un esam punkta atrašanās vietā. Apkārt izpēdots, var redzēt, ka meklētāji te jau ir ne pārāk sen bijuši. Zem kaut kādiem lūžņiem Henrijs samana meklēto. Ar interesi veram vaļā palielu kasti un triepjam tur atrastā blociņā iekšā savus nikus un protams – LV.  Atstājam kastē vienu ledeni un laižam tālāk. Yes, amats mums rokā! Tālākais ceļš lēnām mūs ved prom no lidostas gaismām. Ejam pa meža ceļiem, apkārt valda baltā pasaka un klusums. Slēdzam ārā lukturīšus, jo skaidrā nakts un baltais sniegs rūpējas par labu redzamību. Klāt arī pirmais šortkats – dodamies pāri ezeram. Pēkšņi secinām, ka ezers nebūt nav tā aizsalis kā cerēts. Virs ledus ir ūdens kārta, kas nosegta ar sniegu un rada bažas par ledus izturību. Izvēlamies drošāko, bet grūtāko ceļu pa akmeņainu un mežainu krastu. Pēc brīža esam uz ceļa, un otrs punkts jau klāt. Gints un GPS ir uzdevumu augstumos, un punkts rokā. Cik var spriest pēc apkārt esošām pēdām, tad šo punktu ne visiem ir izdevies atrast, jo meklētāji ir klīduši riņķī apkārt. Pēc šī punkta atrašanas mūsu pašpārliecinātība ir sky high. Ātrā solī turpinām ceļu. Esam pie nākošā punkta – milzīgs akmens. It kā vieta nepārprotama, bet sameklēt neizdodas. Problēmas sagādā arī līdzpaņemtie punktu apraksti. Somi, protams, kā kārtīgi patrioti, nepacenšas ar anglisko versiju, tādēļ tulkojumi mums ir iegūti ar netā pieejamo tulkotāju, un rezultāts ir varen uzjautrinošs. Piemēram: „Jar paslēptas vidū nekur.”, „Jums meža vienā virzienā, vai citu.”, „Jums var būt nelielu pikniku šīs vietas.” vai arī „…cache satur: Die, mazliet granat, koijots, hex. skumjas” utml.  Dižakmens ir attīrīts no sniega, pat sūnas esam vietām nokasījuši… bet no punkta ne miņas. Nu neko, ja nav, tad nav. Dodamies tālāk pa „Brigitas taku” – mūsu latviskotais tulkojums kaut kādai dabas takai. Bet ja godīgi, tad diezgan iespaidīgi – apkārt tumsa, gar takas malām apsnigušas egles, krūmi, un sajūta tāda, it kā ietu pa baltu tuneli. Lukturītis vien rāda vienīgo virzienu – tik uz priekšu tumsā! Arī nākošais punkts sagādā vilšanos – skaista akmeņaina vieta un it kā apraksts daudzmaz saprotams, taču punktu neizdodas atrast. Šeit Gints atzīst, ka dūša nav tā labākā. Laikam vestibulārais aparāts nav mierā ar noēsto „Lidiņa” kotleti un aizvadīto lidojumu. Šis apstāklis ievieš korekcijas mūsu maršrutā. Dodamies tuvāk civilizācijai ar domu salūkot kādu siltu telpu. No rīta ap 6:00 ieveļamies benzīntankā. Siltums un karsts dzēriens ļauj sajusties kā cilvēkam, bet arī miegs kļūst nepielūdzams. Izlemjam sadalīties. Gints paliek pie tējas krūzes, bet es un Henrijs turpinām maršrutu. Norunājam tikties lidostā.
Pilsēta līdz ar gaismu mostas, somi steidz pa darbiem, bet divi latvieši snaikstās gar kadiķi, meklējot apslēpo punktu. Un ir priecīgi, jo tas izdodas.  Pēc kārtas atrodam vairākus, un spars atgriežas. Pie viena apslēptā punkta autors rūpīgi pastrādājis, un izveidojis lielisku maskējumu. Uzaust skaista diena – saule, skaidra debess, apsniguši koki. Idille! Nedaudz nolažojam ar navigāciju – izmetam pa liekam lokam, bet tas jau sīkums. Ceram paņemt punktu, kas solās būt skaistā vietā – uz salas. Apņēmīgā solī dodamies ezerā, bet ātri secinām, ka bez slapjām kājām neiztikt, jo uz ledus ir ūdens… eh, griežam riņķī, jo mīnusos slapjas kājas nav forši. Izskaņā nonākam pie pēdējā punkta – priedē uz salas. Izložņāju koku, bet nekā. Arī apraksts vēsta vienu – UP! Laikam somi pacentušies ar slēpšanu, jo nākas piekāpties. Mūsu kontā 7 punkti no 15. Uzņemam virzienu uz lidostu. Taisām šortkatus pa piesnigušiem mežiem, garīgais labs, arī soļošana labi sokās, lai arī aiz muguras jau kādi 30 km. Sasniedzam lidostas žogu un sajūta gandrīz jau kā mājās. Tā kā citu variantu nav, tad atlikušais ceļš jāveic brienot pa sniegotu mežu gar žogu. Vells! Tāds bridiens sen nebija piedzīvots. Liekās, ka tūlīt jau būsim galā, taču aiz līkuma paveras kārtējā taisne. Ar sniegu apbiruši un labi iesvīduši arī ieveļamies lidostas telpās. Laicīgi – pulkstenis rāda ap 16:30. Spriežam, ka tumsā tā brišana būtu bijusi jau komplicētāka. Satiekam Gintu, baudām civilizācijas labumus, pārspriežam piedzīvoto, atlūstam uz beņķiem. Un mājup!
Pasākuma rezumē: veiktais attālums ~50 km + pozitīvas emocijas. Izkravājot somu, secinu, ka Somijas lidostas darbinieki nedaudz atšķiras no saviem Rīgas lidostas amata brāļiem. Viņi klusi, nevienam neko nesakot, ir piesavinājušies manus sērkociņus un šķiltavas no bagāžas somas. Atstāta viena zīmīte (protams, oficiāla) ar saturošo domu – Mēs paņēmām jūsu sērkociņus un šķiltavas! Labi, ka vismaz rīdzinieki nerīkojās tik klusi. 
OK! Paldies Gintam un Henrijam par kompāniju! Atpūtinām kājas un tad jau tiekamies Igaunijas mežos! FINe
Edgars