Mamuta medības 2010 – No mūsu skatpunkta

Mamutu medības 2010
21. februāra naktī atklājām piedzīvojumu sacensību sezonu „Jaunie vanagi” organizētajās piedzīvojumu sacensībās – Mamutu medības. No ierastajiem sacensību formātiem šie mači atšķiras ar organizatoru „studentisko” pieeju , dalībnieku dažādību ( gan tādi, kuri ir „ne pirmo reizi ar pīpi uz jumta” gan tādi, kuri vienkārši vēlas jautri pavadīt laiku klaiņojot pa mežu labā kompānijā) kā arī to, ka vienīgās man zināmās sacensības, kur komandā ir piecu cilvēku sastāvs. Šī iemesla dēļ divām spēcīgām blicēm nācās apvienot spēkus. Satrtējām ar visnotaļ izsmeļošu nosaukumu – „Piloti & Koksinels apvienotie spēki”  Mūsu sastāvs: Henrijs, Gints – Pilotu pārstāvji, Baiba, Edgars (Es) –Koksineļi un tā kā ar to vēl spēki par īsiem, tad tika pieaicināts Jānis – aktīvs cilvēks ar savu sacensību pieredzi.
Tad nu šādā skatā sestdienas vakarā devāmies Garkalnes virzienā. Sākotnēji vēl vīpsnājām par šo sacensību nopietnību un potenciālo konkurenci, taču kā izrādījās tas bija lieki. Saradušies bija krietni daudz redzētu un aktīvu cilvēku, kuru spējas labi nostartēt nav apšaubāmas. Esam laicīgi, dalībnieki jau saradušies, vietas pamaz, tādēļ piemetamies praktiski vienīgajā brīvajā vietā – duškabīnēs. 
Tiekam pie kartes un veikli saplānojam maršrutu. Distance paredzēta ap 20 – 25 km, ar 8 speciālajiem uzdevumiem, kas apmeklējami brīvi izvēlētā secībā. Esam noskaņojušies uz skriešanu un ar tādu domu pirmo izvēlamies vienu no tālākajiem speciālajiem uzdevumiem. Ceram kontrolpunktu sasniegt pirmie, lai nebūtu jāgaida rindā, kas ziemas apstākļos ir visnotaļ nepatīkami.
22:00 starts, vēl paspējam pirmsstarta bildi un skrējiens var sākties. Izrādās arī mūsu konkurentiem maršruts izvēlēts tāds pats, tādēļ kādu brīdi jožam kopā, bet temps turās, solis paliek brašāks un pie pirmā uzdevuma esam pirmie ar pāris minūšu pārsvaru. Taču liels ir mūsu pārsteigums, kad izrādās, ka esam tik ātri skrējuši, ka esam apsteiguši ne tikai konkurentus, bet arī organizatorus – abi tiesneši vēl tikai ceļā uz uzdevumu.  Palīdzam lēnīgajiem tiesnešiem nogādāt inventāru, kas arī mums tiek ieskaitīts kā veikts uzdevums.  Diemžēl beigās izrādījās, ka no visiem uzdevumiem šis ir bijis intersantākaiais – lēkšana caur uguns apli.
Talākais ceļš pa piesnigušu mežu – kupenas pāri ceļiem. Saprotam, ka pa sniegu nebūs aršana un cenšamies ātrāk tikt uz ceļa. Jā, pa ceļu cita lieta– uzņemam raitu riksi uz nākošo kontrolpunktu. Pa ceļam paķerot mazos punktus, kuri katrs dod mums papildus 30 minūtes pie esošā trīs stundu kontrollaika. Veikli sasniedzam nākošo uzdevumu un par laimi esam pirmie. Uzdevumā virvju trases, kuru veikšanai nepieciešama komandas sadarbība. Viss izdodas tip top – diezgan ātri un bez kļūdām. Nekavējamies un turpinām ceļu. Noskaņojums labs, apkārt tumsa, snieg, triecam jokus. Viens divi un jau esam pie trešā uzdevuma – pastaiga pa virvēs iekārtām riepām un sniega labirints. Sniega labirintā nedaudz pasaldējam vēderus, jo pārvietošanā iespējama vien lienot uz vēdera. Vēl brīdis un atkal esam uz ceļa. Ik pa laikam ceļā satiekam pa kādai komandai – gan skrienošai gan dabu baudošai. Šķērsojam dzelzsceļu, nedaudz saminstināmies kartē un uztaisām nelielu loku savā maršrutā. Taču veiksme ar mums – sasniedzm jau ceturto kontrolpunktu, kur ceļā nav citu komandu. Šis uzdevums liek vilties – esot bijusi paredzēta pastaiga pa oglēm, taču alkohols, tiesnešu slinkums un kupenu relatīvais liekums ir ieviesis izmaiņas. Jāizdomā vien divas haikas (ķipa dzeja), kuras saturētu uguns tēmu. Tā kā Baiba ir dzimusi dzejniece, tad šis uzdevums viņai nesagādā grūtības. Nākošais kontrolpunkts diezgan tuvu un arī šeit nav jānīkst, taču padomāt gan vajag – „Hanojas tornis”. Jāpārvieto palielas ledus ripas. Nedaudz pārsteidzīgi pieejam šim uzdevumam. Neizdodas tik raiti kā vajag taču tiekam galā un dodamies tālāk. Skrienam uz nākamo uzdevumu, kurš ierīkots reiz militāriem mērķiem paredzēta angārā. Šeit veiksme nav ar mums – gaidot rindā uz uzdevumu zaudējam kādas 45 minūtes un pietam vēl nosalstam. Uzdevums ar tāds nesaturīgs – ar diviem pirkstiem jāsalauž sērkociņš, no 5 sērkociņiem jāsaliek viens metrs, neizlaižot auklai galus jāuzsien mezgls, jāsaliek pantiņš un jāatmin vārds utml. Cienu atjautības uzdevumus taču salā prasās kaut, kas veiklāks un kustīgāks. Neko darīt – tiekam galā ar uzdevumu un dodamies uz priekšpēdējo kontrolpunktu. Tajā mēs tiekam pie nobrauciena ar trīsi, kas problēmas nesagādā. No finiša mūs šķir vairs tikai taisns joziens pa šoseju un viens uzdevums. Ierodamies pēdējā kontrolpunktā un secinām, ka nāksies uzgaidīt taču mūsu kontrollaiks strauji iztek. Par laimi tuvumā viens mazais glābejpunkts, kurš dod mums tik ļoti nepieciešamās papilus 30 minūtes. Uzpildam kontrollaiku un tiekam pie uzdevuma pildīšanas – slidas kājās, katram pa ripas metienam sniegavīra sargātos vārtos un attiecīgi visai komandai soda apļi par katru neiemesto ripu. Jānis un Gints varētu mierīgi doties talkā mūsu hokeja izlasei Vakūverā, jo filigŗāni pārspēj sniegavīru. Saliedētā slidojumā veicam trīs jautrus soda apļus un vairs tikai kādi 300 metri mūs šķir no finiša. Un FINIŠS – laiks 03:45. Tātad trasē esam pavadījuši nepilnas 6 stundas. Jūtam, ka varam pretendēt uz godalgotu vietu. Jautrās sarunās aizvadām laiku līdz rītausmai, kad 9:00 paredzēta apbalvošana. Mūsu cītīgā skriešana ir vainagojusies ar panākumu – tiekam pie II vietas. Yes! Paldies komandas biedriem! Tiekamies nākams aktivitātēs!
Edgars

Barona Mantojums 17.10.09

Ziemas klasika – WAR

27-28 februāris, un jau klāt atkal RAID rīkotās ziemas sacīkstes – WAR

Divi formāti – 24 un 12 stundas.
24. stundu formātā ir protams iekļauta slēpošana, kas nevisiem mums ir uz Tu. Vēl par dalību šajās sacensībās diskutējam. Protams – jātrennējas!

Vai Tu piekop distanču slēpošanu?

10. aprīlī – STIPRO SKRĒJIENS

PIRMO REIZI LATVIJĀ STIPRO SKRĒJIENS

Beidzot tas notiks… Īstiem ekstrēmu pasākumu gardēžiem 2010.gada pavasarī, 10.aprīlī notiks pirmais ekstrēmais izturības skrējiens Latvijā – STIPRO SKRĒJIENS. Pasaulē ir pazīstami un populāri vairāki līdzīgi skrējieni. Nu beidzot arī Latvijā ikviens gribētājs varēs mēģināt pārvarēt visus organizatoru radītos šķēršļus un iegūt pārliecību par savām spējām, gribasspēku un izturību.
STIPRO SKRĒJINSCerams, ka PILOTI arī ņems dalību šai projektā.

Mamutu Medības – 20/21 februaris

Iepriekšējo gadu atstāsti par šīm sacensībām ir visai interesanti, tapēc esam nolēmuši ņemt dalību.
Vieta ideāla – Garkalne – nav jāveic tāls ceļš.
Sacensības sākas vakarā un beidzas no rīta. Sniegs ir daudz, tapēc būs pietiekami gaišs, lai varētu operatīvi kustēties. Nolikumā uzrādīti 15 – 20 km, kas liekas ļoti maz. Laikam galvenais akcents ir likts uz specuzdevumiem. Galvenais, lai pie tiem neveidojas garas rindas, un nenākas salt.
Komandā vajadzīgi 5 cilvēki. Un noteikti jābūt jauktām komandām.
Esam trīs (Gints, Edgars un Henrijs). Kādu džeku jau atradīsim, bet ar daiļā dzimuma pārstāvi ir kā ir. Tapēc, ja gadījumā šeit ienāk kāda aktīva dzīvesveida piekritēja, atbalstītāja un piedzīvojumus alkstoša daiļā dzimuma pārstāve, kas ir gatava februāra nakti pavadīt mežā, noteikti dod mums par sevi ziņu. Par transportu un dalības maksu Tev noteikti nav jāuztraucas.
sūti uz: piloti@inbox.lv vai zvani 29555199.

Sacensību apraksts lasāms šeit: http://www.jaunievanagi.lv/index.php?mod=zinas&zinas=one&id=86&zinas_port=1&nr=1&nr2=&lang=1&i89=1&PHPSESSID=43adbb74f4623cab574c4b97bc956c9f

Uzz tikšanos

Somija+Ziema+24H+Geocaching

PILOTI – FinWinter’10 (19.01.10 – 20.01.10)

Tātad pasākums brieda un nobrieda. Un gāja mums šādi…
Kā jau plānots devāmies ceļā trijatā – Gints, Henrijs un Es (Edgars). Lai pasākumam piešķirtu mērķi un saturu, tika nolemts meklēt geocachinga punktus ( Punktu būtība – kāds gudrinieks noslēpj vienu štruntu un citi, tikpat lieli gudrinieki, mēģina šo štruntu atrast). Jāpiebilst, ka no mūsu trijotnes neviens tā īsti nav ar šo lietu aizrāvies, bet pieņēmām, ka svešā vidē, tas varētu būt gana interesanti. Pirms pasākuma noritēja enerģiska gatavošanās – maršruts, ko ņemt ko neņemt, kā to un kā šito utml. Laikapstākļu zīlētāji solīja grādus robežās no -15 līdz -10, un jāpiebilst, ka šīs prognozes arī piepildījās… temperatūra arī dienas laikā noturējās ap -12. Bet ko tur daudz – pievēršamies lietas būtībai…
Tātad, otrdienas vakarā, vieglā steigā, bet diezgan operatīvi, nokļuvām RIX telpās. Un piedzīvojumi jau sākās tur – nebijām iedziļinājušies bagāžā neatļauto mantu sarakstos! Kā izrādījās, prīmusa gāzes balons ir potenciāli bīstama manta arī bagāžas nodalījumā, tādēļ drošībsargi parūpējās par mūsu pasākuma komforta līmeņa pazemināšanu. Bijām likuši cerības uz siltu tēju un putru Somijas mežos, bet nāksies vien iztikt ar sasalušām maizītēm. 
Raynair`s ir uzdevumu augstumos – laikā izlidojam un laikā esam otrā galā, proti, Tamperes lidostā. Lidostas telpās steidzam sapucēties nakts pārgājienam – lukturītis, bahilas un aiziet tumsā. Pirmais punkts meklējams turpat pie lidostas. Pamanām sniegā pēdas, ar kurām mums ir pa ceļam. Pāris soļi, un esam punkta atrašanās vietā. Apkārt izpēdots, var redzēt, ka meklētāji te jau ir ne pārāk sen bijuši. Zem kaut kādiem lūžņiem Henrijs samana meklēto. Ar interesi veram vaļā palielu kasti un triepjam tur atrastā blociņā iekšā savus nikus un protams – LV.  Atstājam kastē vienu ledeni un laižam tālāk. Yes, amats mums rokā! Tālākais ceļš lēnām mūs ved prom no lidostas gaismām. Ejam pa meža ceļiem, apkārt valda baltā pasaka un klusums. Slēdzam ārā lukturīšus, jo skaidrā nakts un baltais sniegs rūpējas par labu redzamību. Klāt arī pirmais šortkats – dodamies pāri ezeram. Pēkšņi secinām, ka ezers nebūt nav tā aizsalis kā cerēts. Virs ledus ir ūdens kārta, kas nosegta ar sniegu un rada bažas par ledus izturību. Izvēlamies drošāko, bet grūtāko ceļu pa akmeņainu un mežainu krastu. Pēc brīža esam uz ceļa, un otrs punkts jau klāt. Gints un GPS ir uzdevumu augstumos, un punkts rokā. Cik var spriest pēc apkārt esošām pēdām, tad šo punktu ne visiem ir izdevies atrast, jo meklētāji ir klīduši riņķī apkārt. Pēc šī punkta atrašanas mūsu pašpārliecinātība ir sky high. Ātrā solī turpinām ceļu. Esam pie nākošā punkta – milzīgs akmens. It kā vieta nepārprotama, bet sameklēt neizdodas. Problēmas sagādā arī līdzpaņemtie punktu apraksti. Somi, protams, kā kārtīgi patrioti, nepacenšas ar anglisko versiju, tādēļ tulkojumi mums ir iegūti ar netā pieejamo tulkotāju, un rezultāts ir varen uzjautrinošs. Piemēram: „Jar paslēptas vidū nekur.”, „Jums meža vienā virzienā, vai citu.”, „Jums var būt nelielu pikniku šīs vietas.” vai arī „…cache satur: Die, mazliet granat, koijots, hex. skumjas” utml.  Dižakmens ir attīrīts no sniega, pat sūnas esam vietām nokasījuši… bet no punkta ne miņas. Nu neko, ja nav, tad nav. Dodamies tālāk pa „Brigitas taku” – mūsu latviskotais tulkojums kaut kādai dabas takai. Bet ja godīgi, tad diezgan iespaidīgi – apkārt tumsa, gar takas malām apsnigušas egles, krūmi, un sajūta tāda, it kā ietu pa baltu tuneli. Lukturītis vien rāda vienīgo virzienu – tik uz priekšu tumsā! Arī nākošais punkts sagādā vilšanos – skaista akmeņaina vieta un it kā apraksts daudzmaz saprotams, taču punktu neizdodas atrast. Šeit Gints atzīst, ka dūša nav tā labākā. Laikam vestibulārais aparāts nav mierā ar noēsto „Lidiņa” kotleti un aizvadīto lidojumu. Šis apstāklis ievieš korekcijas mūsu maršrutā. Dodamies tuvāk civilizācijai ar domu salūkot kādu siltu telpu. No rīta ap 6:00 ieveļamies benzīntankā. Siltums un karsts dzēriens ļauj sajusties kā cilvēkam, bet arī miegs kļūst nepielūdzams. Izlemjam sadalīties. Gints paliek pie tējas krūzes, bet es un Henrijs turpinām maršrutu. Norunājam tikties lidostā.
Pilsēta līdz ar gaismu mostas, somi steidz pa darbiem, bet divi latvieši snaikstās gar kadiķi, meklējot apslēpo punktu. Un ir priecīgi, jo tas izdodas.  Pēc kārtas atrodam vairākus, un spars atgriežas. Pie viena apslēptā punkta autors rūpīgi pastrādājis, un izveidojis lielisku maskējumu. Uzaust skaista diena – saule, skaidra debess, apsniguši koki. Idille! Nedaudz nolažojam ar navigāciju – izmetam pa liekam lokam, bet tas jau sīkums. Ceram paņemt punktu, kas solās būt skaistā vietā – uz salas. Apņēmīgā solī dodamies ezerā, bet ātri secinām, ka bez slapjām kājām neiztikt, jo uz ledus ir ūdens… eh, griežam riņķī, jo mīnusos slapjas kājas nav forši. Izskaņā nonākam pie pēdējā punkta – priedē uz salas. Izložņāju koku, bet nekā. Arī apraksts vēsta vienu – UP! Laikam somi pacentušies ar slēpšanu, jo nākas piekāpties. Mūsu kontā 7 punkti no 15. Uzņemam virzienu uz lidostu. Taisām šortkatus pa piesnigušiem mežiem, garīgais labs, arī soļošana labi sokās, lai arī aiz muguras jau kādi 30 km. Sasniedzam lidostas žogu un sajūta gandrīz jau kā mājās. Tā kā citu variantu nav, tad atlikušais ceļš jāveic brienot pa sniegotu mežu gar žogu. Vells! Tāds bridiens sen nebija piedzīvots. Liekās, ka tūlīt jau būsim galā, taču aiz līkuma paveras kārtējā taisne. Ar sniegu apbiruši un labi iesvīduši arī ieveļamies lidostas telpās. Laicīgi – pulkstenis rāda ap 16:30. Spriežam, ka tumsā tā brišana būtu bijusi jau komplicētāka. Satiekam Gintu, baudām civilizācijas labumus, pārspriežam piedzīvoto, atlūstam uz beņķiem. Un mājup!
Pasākuma rezumē: veiktais attālums ~50 km + pozitīvas emocijas. Izkravājot somu, secinu, ka Somijas lidostas darbinieki nedaudz atšķiras no saviem Rīgas lidostas amata brāļiem. Viņi klusi, nevienam neko nesakot, ir piesavinājušies manus sērkociņus un šķiltavas no bagāžas somas. Atstāta viena zīmīte (protams, oficiāla) ar saturošo domu – Mēs paņēmām jūsu sērkociņus un šķiltavas! Labi, ka vismaz rīdzinieki nerīkojās tik klusi. 
OK! Paldies Gintam un Henrijam par kompāniju! Atpūtinām kājas un tad jau tiekamies Igaunijas mežos! FINe
Edgars

Trenniņš pa somijas mežiem 19.01.2010

Ir Ziema. Un rudenī likās, ka īsti nekas nebūs, tapēc ieplānojām šo pasācienu. Tomēr, kā tas notiek bieži, tieši tajā nedēļā iekrīt WinterXdream Igaunijā un teātra vakars Rīgā. Tā kā nākamā nedēļa, klusajā ziemā, rādās būs visnotaļ saspringta.

Īsumā par pasākumu. Dosimies trijatā: Es(Henrijs), Gints un Edgars. 19.01.2010 ap 21.00 ielidojam Pirkalas lidostā un 20.01.2010 ap 21.00 lidojam atpakaļ mājās. Esam iezīmējuši maršrutu uz kādiem km 40-50. Paredzēta ir nepārtraukta kustība, proti visas 24h.
Temps ir noteikti virs vidējā. Ja būs iespējas skriet, skriesim, kautgan maz ticams. Tapēc tāds hardais trekings neizpaliks.
Kā atskaites punktus esam izvēlējušies uzmeklēt vairākas geocachinga slēptuves. Kopā mūsu maršrutā tādas ir 18 gab. (Geocashings – Vieni rūķi paslēpj/noslēpj mazas lādītes, (parasti kautkādās interesantās vietās) un citi rūķi tāas dodas meklēt. Ir dotas vai nu GPS koordinātes vai nu arī kautkādas atminamas darbības.).

Mugursomās nekas dižs: paicinieks, siltas zeķes, primus, katliņs, putras pārslas un ķobītis kafijas, un protams ūdens, jo sniegu kausēt prasa daudz enerģijas.

Būtībā centīsimies iztikt bez civilizācijas labierīcībām. Iesim gan pa ceļiem gan pa taisno. Gribam pabrist pa aizsalušiem ezeriem, un ceram arī ieraudzīt somijas āres dienas gaismā.

Nu tad gaidiet ziņas, kā būs gājis.

Barona Mantojums 17.10.09! 3 kārta – Kandava.

17.10.09. Sestdienas rīts. Viss norit laicīgi un veiksmīgi. Gints ar Edgaru atbrauc pie manis, tad pakaļ sievasmātei, kas sacensībās ir uzaicināta par medicīnas darinieku, un ārā no pilsētas. Jautri braucam, visos jūtams pozitīvs enerģijas lādiņš. Jūtamies gana spēcīgi lai nopietni pieietu šīm sacensībām. Braucam uz Kuldīgu. Tākā sēžu blakus šoferim, tad īsti ceļam nesekoju. Tas velkas līdz brīdim, kad pamanu ceļazīmi ANNENIEKI! FA..! Liepājas šoseja. Kur mēs braucam? Bļāviens, patiešām jāsmejas. Trīs orientieristi bez kartes un kompasa nevar aizbraukt uz Kuldīgu! Fantastiski. Tākā mašīnā kartes nav, izmantoju telefona mapļu softu, un atrodam ceļu no Anneniekiem virzienā uz Ventspils šoseju. Šī kļūda mums bija kā brīdinājums, kam pievērst uzmanību. Žel, ka šo mājienu tad palaidām garām. 🙂 Laicīgā izbraukšana ir pārtapusi nežēlīgā steigā un mēģinājumā vispār paspēt uz starta laiku.
Ierodamies 10 min. pirms mūsu starta laika. Tas liedz izbaudīt pirmsacensību brīdi. Ļoti lielā steigā apģērbjamies , un ar 10min. kavēšanos esam uz starta. Startējam. Iekšēji nejūtu tādu fundamentālu noskaņojumu garajām sacensībām. Vismaz manī ir steigas sajūta.
Braucam. Kalns augšā, kalns lejā. Skaisti. dodamies pār pļavu. Riteņi pilni ar zāli. Panākiem vienu komandu. Vispār kustamies tempā. Šķērsojam upīti. Drosminieks Gints uzņemas šo likstu, un pirmais saslapina kājas. Mūs vajā paviršības kļūdas, un nekādi nespējam izlasīt visu, kas rakstīts kartē. šī iemesla dēl, mums ir mazliet kļūdaini izveidots maršruts. Tomēr paļaujamies uz saviem spēkiem un minam.
Minam, minam, un aizminamies līdz peldbaseinam, ar trīs tramplīniem (3/5/8metri itkā). Uzdevums: Katrs var lekt vienu reizi, komandai jāsavāc 8 metri. Tātad visi var lekt trīnīti, jeb viens 8 metrus. Var arī 5+3. Visi noģērbjamies, uzkāpjam uz 3metrīgo. Tas, ka ārā ir 17. oktobris, liekas nieks. Nekad nēesmu lecis no tramplīna, (hm, ja neskaita lēcienus Sardīnijā no mazām klintīm), un atsaucoties uz domām par bērniem un ģimeni, atsakos. Kāpju lejā un apģērbjos, lai nofočētu. Paldies cīņu biedriem, kas spēja labot šo šaizi. Edgars nolēca no 5 un Gints no 3 metriem. Kā vēlāk izrādījās, tramplīnu augstumi bija 5 metri, 8 un 10 metri. Slaukamies, ģērbjamies un maucam tālāk. Pēc 20 min braukšanas visi draudzīgi slapinam bikses, un dodamies prom.
Līdz Kandavai viss rit normāli, dažas kļūdas, bet fiziskais tās atsver. Kandavā kāju posms, kas pakļauj mūs nezināmiem spēkiem. Skrienam ātri, bet ko līdz ātri skriet, ja skrienam nepareizi! Neveiksmes mūs vajā ik uz soļa. Aizskrienam citiem garām, bet ne tur, skrienam atpakaļ. Tie, kurus apdzinām, atkal mierīgi aizsoļo mums garām. Kandava – Tās bija pilnīgas auzas, kas izraisīja gan dusmas, gan bezspēcību. Braucam tālāk.
Marķēto posmu gar abavu veicam tikai tagad. Interesanta taka, ar dziļiem grāvjiem, pēc kuriem man pirmo reizi sacensībās pārtrūkst ķēde. Visnotaļ loģiski, ka tieši šoreiz nevienam nav līdzi ne izspiedēji, ne savienojumi. Ar Padomju laikā gūto pieredzi ar motociklu Jawu, veiksmīgi saīsinu ķēdi un tālāk varu braukt! Tiesa tikai ar vienu ātrumu. Bet arī tas ir labi. Tiekam līdz bāzei. Par laimi, tas bija pēdējais velo posms. Sākās viens no skaistākajiem posmiem – LAIVAS!
Kāpjam laivā vēl pa gaismu. Gints ar velo gar ceļu brauks, mēs ar Edgaru laivās. Iet veiksmīgi, operatīvi pildam uzdevumus. Tumsa pienāk ātri, un visa upē pārklājas ar fantastisku miglu. Lampiņas uz pieres dod ļoti minimāli. Nevar redzēt, uz kuru pusi priekšā griežas upe. Tāpat neredz akmeņus, un koki, kas ir pārliekušies pār upi, paveras pēdējā brīdi. Fantastisks brauciens. Ir starpuzdevumi: loku šaušana, laivas staipīšana.
Kāpjam ārā sabilē, šeit sākas pēdējais kāju posms. Apkārt viss tumš. Cenšamies skriet, bet galvenais – neaizskriet galvai garām. šis posms mums veicas labi. Gints ir uzdevumu augstumos, un precīzi mūs izved pie katra kontrolpunkta. Šajā posmā mēs noķeram un apdzenam vairākas komandas. Tas protams priecē. Liekas dodamies gar zviedru cepuri. Brikšņi, tumsa – vienīgais veids, kā orientēties – iet pēc azimuta. Tā arī daram. ejam visur pa taisno, viegli tas nav, bet visus mērķus sasniedzam.. Skrienam, daram ko varam. Pie paša finiša sāku sajust savus muskuļus. Pie lielākas slodzes parādās tendece savilkties krampī! Bļāviens, tas ir kas jauns. Un labi, ka pie pašām beigām. Kā jau ierasts baronā, vienu punktu nepaņemam. Tā ir kā tradīcija,, kura jālauž. Pirtojamies, atslābstam un gaidam rezultātus. Ir labi, un savā grupā esam piektie.
Sacensības ļoti interesantas, pilnvētīgas, aizraujošas un ātras. Lai veicas organizatoriem!

ĀĶIS 09

Piektdienas vakars. Mierīgs. Zinu, ka pa vēlu, bet ap 23.00 sakrāmēju somu. Vispār, jo vairāk sacensības aiz muguras, jo mierīgāk visam pieeju. Nav vairs strēmu par batoniņiem, par vitamīnu dzērieniem, apģērbu. Viss ir čiki piki. Pat izdomāju iztikt tikai ar jostas un stūres somu. Patīk šis vieglums, ar kādu pieeju šim pasākumam.
Sestdienas rīts. Visi vēl guļ. Salieku jumta bagāžnieku, riteni. Šodien pirmo reizi redzēšu savus šīsdienas komandas biedrus. No Juglas paņemu Laumu un dodamies uz Salaspili. Meitene liekas sportiska, un satraukums gandrīz vai nav jūtams. Protams, ja neskaita, ka pabraucu garām Salaspils pagriezienam, viss pārējais norit veiksmīgi. Pie skolas mūs sagaida Artūrs (mūsu trešais dalībnieks). Fantastiski. Viņš ir minies jau 6.00 no Rīgas. Izskatās mazliet piekusis, nosalis un pamatīgi nosvīdis. Mani tas mazliet pārsteidz. Vēl ap kaklu tā 5metrīgā šalle liek man bažīties par viņa veselību. Protams, bažām nav pamata. Katram savs. Viss itkā ir kārtībā. foto pirms starta, un aiziet.
Pirmais tāds iesildīšanās posms pa pilsētu, pakāpelēties šur tur. Katrai komandai sava punktu secība. šeit arī seko Lauma bāziens. Pie vainas bij slapjais koka tiltiņš. Labi, ka viss kārtībā. Dodamies tālāk. Pēc piecām minūtēm arī seko mans bāziens. Pa daudz sabremzēju ar priekšu un gar zemi. Principā tam attaisnojuma nav. Arī labi, ka viss kārtībā. Viss norit veiksmīgi, un neatpaliekam no līderiem. Pirmo reizi biju Botāniskajā dārzā. Tiesa gan uz īsu brīdi un ātrā tempā.
Starpfiniš. Velo leģenda, kura Artūram lieliski padodas. Kāju orientēšanās posms viegls, skrienam, ejam, fotografējamies un kļūdas pēc aizejam garām kontrolpunktam. Zaudējam kādas minūtes 15. Viens skrienu atpakaļ, protams, tas varētu būt mazliet ārpus noteikumiem, bet kā i tā i. Šeit palaižam garām kādas 2-3 komandas, un sākam atpalikt. Gājienā pār pļavu izbiedējiem vietējo alni. Nu skaisti milzeņi. Nākošais posms veloorientēšanās. Interesants. Bet kā izrādījās pasmags. Stigas aizaugušas, Stumjam, nesam. Arī mazliet ieberžamies uz mēroga. Bet šāvai tā esam pie nākošā punkta. Gājiens gar upi. Interesants pasāciens. Bet nu baigie brikšņi. Laumai parādās domas, par to, ka nez vai vēl startēšot šādās sacensībās. Par izbrīnu man, Artūrs iet kā tanks, te upei pa vienu pusi te pa otru. Neizpaliek arī viņa kritiens līdz jostai, kas tomēr mūs nekādi neierobežo. Upe pārdabiski līkumaina, un liekas ka noiets jau ir 4x vairāk nekā pēc kartes. Nevaram nekādi sagaidīt gala punktu. IR. Atpakaļ ejam pa otru pusi. Tur mēģinam skriet. dzeloņdrātis, smiltis. Artūrs stāsta, ka šeit agrāk bijis mīnu lauks. Var jau būt, un turpmāk skrienam vairāk gar malu. Esam atpakaļ pie riteņiem. Vienu punktu nēesam atraduši. Un esam vēl vairāk atpalikuši no pārējiem. Vispār šeit ātrums arī varēja būt lielāks.
Tālāk seko liela, skaista veloleģenda, kur pusē es nomainu Artūru. Pirmo reizi lasīju veloleģendu un vispār liekas veiksmīgi un tas tāds patīkams process.
Pirms Memoriāla mums sanāk skaists ātrumposms. Burvīgs ceļš, vējš no aizmugures. Skaisti.
Esam Memoriālā. IZskatās skarbi, jo pulkstens jau iet uz vakara pusi, un kartē sanāk visnotaļ liels aplis. Ejam, brīžiem skrienam. Viss iet jauki, līdz nonākam pie priekšpēdējiem punktiem. Tur mežā kautkāds jauns ciems “Mežezers”. Ceļi visi pārtaisīti, nekas nekam neatbilst. Vienvārdsakot esam p…ļā. Zaudējam uima laiku. Satiekam Mapa meitenes kuras lāga neko ieteikt nevar. Brienam, meklējam adures punktus, līdz nonākam pie pļaviņas meža vidū. Tākā bērnībā esmu dzīvojies pa dārziņiem, tad atpazīstu šo vietu, jo šeit esam spēlējuši futbolu. Tas priecē, jo atkal sevi atrodam kartē. Metas tumš, un lielākā šaize, ka mums nav līdzi lukturu. Tie visi pie riteņiem atstāti. Mūs glābj Laumas telefons, kuram ir fantastiska lampiņa. Ar tās palīdzību mēs iedziļinamies kartē. Un beigu beigās tomēr to punktu atrodam.
Ir melna nakts. Kādam no dalībniekiem parādās īpašas nepatikas pret tumsu. Bet priekšā vēl liels gabals. No pēdējā punkta atsakamies, kas par izbrīnu man, nebija grūti. Lai vispār vēl kaut kur paspētu skrienam. No kādas jaunbūves krieviski runājošie mūs uztur pa zagļiem un kliedz :” URODI, SHTO VI TUT UKRAĻI, KUDA BEŽITE?” patīkami nav, bet tā arī tas beidzas.
Tuvojoties starpfiniša vietai saprotam, ka esam pēdēji. Plkst 19.40. Atlikušas 20 min. Pie pēdējā posma netiekam, jo vienkārši tam nepietiek laika. Protams žēl, bet kā ir tā ir, un minamies un finišu. Vismaz beidzam laikā.
Foto, dubļaini riteņi, ieplēstas drēbes, gandarījums un kopības sajūta – tas ir tas, kas ne uz mirkli nepamet šo – finiša vietu.
No Astoņām sporta komandām esam 7! Lieliski, ņemot vērā to, ka mūsu meitene šādās sacensībās startēja pirmo reizi.
Paldies Organizatoriem par skaisto sacensību un iegūldīto darbu.
Henrijs no PILOTIEM